pēdējās dienās ar mani notiek kkas jocīgs.
sākšu ar to, ka man visi piesienas, kāpēc es klusējot un neko nesakot. es visu vasaru pārsvarā pavadu ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, bet pēkšņi man vairs nav par ko ar viņiem runāt. es nesaprotu, kāpēc tā.
nākamā jocīgā lieta ir tā, ka man visu laiku pielīp citur teicieni. varbūt arī tāpēc man vairāk nav ko teikt, jo lielākā daļa manis teiktā sastāvēja no citu teicieniem vai kkā tāda. arī šodien man jau atkal pielipa viena cilvēka teiciens. ceru, ka tikšu no tā vaļā. bet tiešām - man tikko ienāca prātā labāk neko neteikt.
vēl jocīga bija šodienas iziešana ārā. parasti es eju ātri, lai pēc iespējas drīzāk satiktu kādu ar ko parunāt, bet šodien ejot pie Andra es gāju pavisam lēnām. pa ceļam paņēmu ābolus un lēnām tos notiesāju. pat neko īpašu nedomāju. dungoju dziesmu, kuru pirms tam klausījos un atcerējos vakardienu. vienu brīdi pat likās, ka es varētu tā viena pastaigāties un man pat negribas nevienu satikt.
domāju iet pie Andra, un parasti es to arī izdarītu, bet šodien es beigās pārdomāju un gāju mājās. pa ceļam iegāju veikalā. ilgi nespēju izvēlēties ko pirkt, bet beigās nopirku saldējumu. droši vien nedaudz jocīgi izskatās, ka tik lietainā dienā es ēdu saldējumu, bet tas bija tik garšīgs...
kad es esmu mājās, man pēc iespējas ātrāk gribas iziet ārā, bet kad esmu ārā, tad kkā garlaicīgi. nē, tas nenozīmē, ka es tagad sēdēšu mājās. gribu būt cilvēkos un ceru atgūt savu lielo runātgribu.
iespējams mans pašvērtējums pēdējās dienās ticis smagi iedragāts, tāpēc šķiet, ka jebkas, ko es kādam stāstīšu, otram cilvēkam liksies stulbs un neviens manī pat neklausīsies.
dažkārt cilvēki mēdz pat neapzināti graut otru cilvēku it kā ar nevainīgām frāzēm.
dzeršu savu jogurta dzērienu un turpināšu domāt, kas man noticis :(
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru