
iepriekšējais ieraksts laikam bija nedaudz jocīgs. tajā brīdī es tiešām tā jutos, un tagad laikam saprotu kāpēc, bet tas jau vairs nav svarīgi.
tātad šobrīd viss ir forši. pēdējās dienas ir ļoti jauki pavadītas. es atkal jūtos normāli.
nedaudz garīgo sabojā tas, ka vairs nesanāk ar draugiem normāli iziet ārā. tās dienas bija forši pavadītas.
pēdējās naktis atkal ir pavadītas siena šķūnī. šī nakts bija vnk čau :D sāka ļoti stipri līt lietus, kas, protams, lija arī šķūnī (šķūņa jumts vnk nekam neder :D ) pa nakti kad pamodos man lija virsū, bet es tik un tā jau ātri aizmigu. no rīta pamodāmies (es ar draugu) un sākām smieties, jo sega, kas stāvēja mums blakus, bija slapja. un ne jau tā nedaudz, bet pus sega vnk cauri slapja :D
pēdējā laikā esmu nedaudz vairāk iepazinusi pati sevi. mācos arī apvaldīt lietas, kas manī ir kaitinošas. arī par draugu šo to vairāk uzzināju un sapratu.
šī vasara mani savā ziņā pārsteidz ar to, cik daudz es uzzinu pati par sevi, ar apkārtējiem cilvēkiem un cilvēku psiholoģiju. ļoti bieži gan es tik un tā pieļauju kļūdas. kā jau mēs visi.
šonakt es arī sapratu, ka esmu ļoti vājš cilvēks. jau atkal biju nostādījusi sev robežu, kuru, protams, pārkāpu. tā jau ir kāda 3 vai 4 robeža :D tagad jūtos savā ziņā labi, bet tajā pašā laikā slikti. bet nu es zinu, ka tas neatkārtosies. jāsaņem sevi rokās un jāturas pie savām robežām. nedrīkst tās vairāk pārkāpt.
vakar nez kas man bija uznācis. pus dienu es gandrīz visu laiku raudāju. pavadīju draugu un tad pēkšņi sajutos tik skumji. viss man šķita bēdīgs un acīs vis laiku asaras. atcerējos pagātni un domāju par nākotni. man bail no nākotnes. es nezinu kā vis būs un man bail, ka būs kaut kas slikts. tad es sāku lasīt grāmatu. tur patiesībā notikumi nebija nemaz līdzīgi ar maniem dzīves notikumiem, bet man tomēr nācās raudāt.
arī šobrīd man tāds nekāds garīgais. kā man nepatīk, ka ārā ir tik slikts laiks, jo ir tik labi visas negatīvās emocijas izlikt braucot ar riteni. pēc tam ir labi. bet ko gan lai es daru tagad? tāpēc jau esmu tik nomākta, jo jāsēž istabā. draugi, kā jau teicu, pēdējā laikā vispār tādi nekādi. negrib nākt ārā. ja es kādu izvelku tad ar tikai uz mazu laiciņu.
tā nu es te sēžu viena pati. ēdu saulespuķu sēklas tieši no saulespuķes galvas. domāju visu ko, bet diemžēl lielākoties drūmas domas.
pa brīžam paskatos sev apkārt un ienāk prātā smieklīgas lietas. tikko, piemēram, es atcerējos drauga tēva smieklīgo smaidu, kad viņš mums pāris dienas atpakaļ brauca garām :D