Bildes
Skatījos uz bildēm un domājot nosaukumu es sāku raudāt. It kā par neko, bet tomēr...
Manī radās prieks par bildēm, kādas tās sanāca. Citiem noteikti nesaprast, bet tā laikam ir tāda kā mana mazā sirdslieta.
Tad vēl aizdomājos par visu šo dienu, stāstu, kuru vakar uzrakstīju un savu nākotni. Viss kopumā mani ļoti apbēdināja.
Tgd sēžu aizmiglotām acīm un rakstu šo visu. Kāpēc? Nezinu...
Vienkārši mana dzīve šobrīd līdzinās tai, kāda tā bija pirms gada un diviem. Diena bija tik vienkārša, bet tomēr ar mazām iepriecinošām lietām, kuras citiem nekad nesaprast. Atkal es nokļūstu tādā kā savā pasaulītē, kuru saprotu tikai es. Un kā es gribētu atkal būt bērns, kad viss ir vienkārši...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru