Izgāju ārā. Fočēju. Sapratu, ka man zb mans fočiks. Viss notiek pārāk
automātiski!!!
Sadusmojos. Gandrīz aizmetu fočiku vnk brutāli pret kūts sienu. Knapi noturējos.
Iegāju iekšā diezgan dusmīga. Apsēdos pie kompja, bet sapratu, ka esmu pārāk dusmīga lai vēl ar kādu runātu. Ātri novilku visas drēbes. Uzvilku pelēkos legingus, izņēmu no skapja lillā kleitiņu un uzvilku to, kājās kedas, paķēru lillā jaku, apliku lakatu ap kaklu, paņēmu saulesbrilles un telefonu un izmetos ārā no istabas. Ātri paņēmu savu mīļo divriteni, piesēju suni un devos straujā braucienā ārā no pagalma. Uzņēmu kārtīgu ātrumu un tā izbrāzos cauri visam ciemata centram. Kkas mani sveicināja, bet es vnk ignorēju viņus. Aizbraucu jau pirms tam braukto ceļu. Visu laiku temps bija diezgan ātrs. Es biju vnk dusmīga uz kko. Es pat nezinu uz ko. Laikam sevi.
Atbraucu mājās. Izdzēru kādu litru ūdens. Salamāju mammu par to, ka viņa atkal bija ņēmusi manu riteni. Paprasīju tētim, lai bik ieeļļo ķēdi, jo tā čīkst. Atsēju suni un nu jūtos jau daudz labāk.
Vienīgais ko šobrīd gribu - apskaut mīļoto cilvēku :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru